Velgas Krasovskas stāsts

Par ēst gatavošanu varu bilst, ka tā man patikusi un interesējusi no mazotnes.

Jau maza būdama vienmēr biju pirmā, kura palīdzēju dažādos pasākumos klāt galdus. Interesi par pavārmākslu man iedvesmoja radiniece, kura strādāja par pavāri un kafejnīcas vadītāju Lielvārdē. Viņa vienmēr stāstīja, lai salāti izskatītos garšīgi un iedvesmotu ēdāju, tiem ir jābūt glīti sagrieztiem un noformētiem, to joprojām cenšos ievērot.

Strādājot pie privātuzņēmēja, biju vienā personā gan bārmenis, gan šefpavārs, tāpēc tajā laikā galdu klāšana vairāk bija kā ikdiena, nevis iemīļota nodarbošanās. Nekad neaizmirsīšu čigānu tautības bēres, kas viņiem izpaužas, kā mums kāzas. Tās ilgst 2dienas ar dziedāšanu un dejošanu. Un, protams, viņu tautības rituāls – tējas dzeršana. Tēju šajās dienās izdzēra kādus 250 litrus, pēc šī pasākuma es ilgus gadus nevarēju pat paskatīties uz tēju.

Tā pat kā galdus klāt patīk, tā vasarā mana mīļākā nodarbošanās ir konservēšana. Cenšos vienmēr izmēģināt jaunas un interesantas receptes. Ar lielāko prieku šos gardumus cenšos arī draugiem un paziņām dāvināt.

Protams, dīkstāves periods ir ieviesis jaunumus, esmu atsākusi kūku cepšanu, ko biju nolikusi novārtā.

Man vienmēr ir paticis uzņemt ciemiņus un censties pārsteigt ar ko jaunu.

Cilvēks nevar  pilnvērtīgi padomāt, mīlēt vai gulēt, ja nav kārtīgi paēdis. /V.Vulfa/