Vasaras piedzīvojumu konkurss 2025.

Pēdējo gandrīz divu gadu laikā, dzīve ir apgriezusies par 180 grādiem – šobrīd mans pamatdarbs ir Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Tajā pašā laikā es joprojām esmu kopā ar savu lielisko “Joker LTD” komandu Jēkabpilī, kur šī gada septembrī svinu jau 10 gadu jubileju!

Esmu arī uzsākusi jaunu izaicinājumu – studijas Daugavpils Universitātē, kur apgūstu programmu “Civilā aizsardzība un drošība”. Līdz finišam – tikai viens gads!

Šī gada jūnijā pieņēmu vēl vienu aizraujošu iespēju – ERASMUS programmas ietvaros devos uz Viļņu, kur Kazimieras Simonavičiaus universitātē apvienoju mācības ar atpūtu un izzināju Viļņas skaistākās vietas. Šis bija patiešām vērtīgi un piepildīti pavadīts laiks – ieguvu sertifikātu, paplašināju redzesloku, uzlaboju angļu valodas prasmes un guvu daudz jaunu iespaidu un pieredzes!

Ir fantastiski izmēģināt visas iespējas, ko dzīve piedāvā!

Savukārt “Joker” kolēģiem no sirds novēlu – nebaidieties izmēģināt kaut ko jaunu, atmetiet bailes, paplašiniet zināšanas, gūstiet jaunus iespaidus un ļaujieties pārmaiņām. Tikai tas, kurš neko nedara, nekļūdās!

Mans hobijs ir modernās dejas, ar ko es nodarbojos jau daudzus gadus. Modernās dejas apvieno dažādus stilus, piemēram,  Hip-Hop , Contemporary , Jazz  un Street dance. Tās ir dinamiskas, emocionālas un ļoti izteiksmīgas. Dejojot es varu izpaust savas emocijas un radošumu,  tā ir fiziska aktivitāte , kas uzlabo veselību un  palīdz atbrīvoties no stresa . Es sāku dejot pirms deviņiem gadiem Igaunijā, deju studijā JOY māmiņu grupā 25+, tā  mēs  tikām  pie grupas nosaukuma “Grace” kas vēlāk  pārtapa par “EnA” , par godu pedagoģei Jeļenai Butkevičai. Apmeklēju deju nodarbības divas reizes nedēļā.  Dejošana man ir vairāk  nekā  hobijs – tā ir daļa no manas dzīves.  Es ticu, ka katram vajag atrast kaut ko, kas viņu  iedvesmo . Man dejas ir kā dvēseles valoda, kurā  es jūtos  brīva , patiesa un īsta. Es bez vārdiem varu izpaust savas emocijas – skumjas, prieku, spēku vai maigumu. Covid laiks neapšaubāmi  ieviesa savas korekcijas, jo studija atradās  Igaunijā un klātienes  treniņi bija neiespējami, nācās  trenēties  attālināti. Tā  kolektīvā  no 12 meitenēm  palika vien 6 .

Tobrīd  mums bija divas iespējas – padoties vai cīnīties. Mēs  izvēlējāmies  grūtāko  ceļu. Konkurēt nu jau mūsu  vecumā  35+ bija un vēl  joprojām ir  izaicinoši, jo konkursu kategorijās, kurās mēs  iederamies un drīkstam  piedalīties ir 25+ un tieši šajā kategorijā ir vislielākā konkurence. Tā  mēs,  pieņemot izaicinājumu, sākām  gatavoties konkursa Kuldne Karikas nominācijai Igavesti Noored (mūžam jauns).

Izaicinājums  bija  nopietns – 39  komandas uz šo nomināciju un biju 3.grūtniecības  mēnesī, un uz Fināla  dienu man būtu  jādejo praktiski 8. grūtniecības  mēnesī. Izaicinājums bija pieņemts un mēs sākām radīt  jaunu deju . Tā  nebija viegla izvēle, bet es zināju  –  nedrīkstu  pievilt savu komandu. Mēs  bijām  ilgi trenējušies, man bija dažreiz pat bail,  fiziski grūti,  bet tajā  pašā  laikā – ļoti īpaši . Tajā  brīdī  es sapratu, cik stipras ir sievietes. Spēja  būt mātei  un vienlaikus cīnīties,  kustēties  un iedvesmot sevi un citus – tā  ir spēka izpausme .

Es pierādīju sev, ka spēju vairāk, nekā  domāju.  Un šī pieredze man iemācīja vēl  lielāku  cieņu  pret sevi  un sievietēm  kopumā. Grūtības  mani neapstādināja – tās  deva man vēl  vairāk  spēka . Es ticu – ja dari kaut ko no sirds – viss ir iespējams.  Tas bija viens no visspilgtākajiem mirkļiem manā dzīvē. Pēc  ilgiem treniņiem mēs  ieguvām  pelnīto 3.vietu. Tas bija neticami – uzstāties  grūtniecības  8.mēnesī , starp spēcīgām 39  komandām  un daudz jaunākiem  dalībniekiem. Tā  bija gan milzīga  fiziska  un emocionālā slodze, gan kolosāla  pieredze, ko es nekad neaizmirsīšu.

Mēs  kā komanda pierādījām, ka vecums, grūtniecība  vai apstākļi  nav šķērslis, ja ir griba, atbildība  un mīlestība pret to, ko  dari. Runājot par vecumu, vecākai dalībniecei no mūsu  grupas ir 56 gadi.

Šis  izaicinājums lika man vēl  dziļāk saprast, ka:

• Sievietes ir neticami stipras.
• Kad dari no sirds, tu vari pārvarēt jebko.
• Komandas gars un savstarpējais atbalsts un cieņa spēj nest augļus pat vissarežģītākajos apstākļos.

Deja ir kā  dzīves  ceļš – tā mani ir iemācījusi mīlēt sevi, pārvarēt grūtības un ticēt savam spēkam. Šī pieredze – uz skatuves kopā  ar savu komandu un mazuli zem sirds – bija visskaistākais apliecinājums tam, cik daudz sievietes spēj.

Tici sev, nosaki mērķi un ej uz priekšu – katrs solis ir ceļš uz panākumiem!

Man šī vasara ir neaizmirstama dažādu iemeslu dēļ, bet spilgtākais, noteikt, ir lēciens tandēmā ar gumiju. Šo es gribēju izdarīt jau sen, bet bija bail, nebija kompanjona vai dažādu iemeslu dēļ nesanāca. Tomēr šovasar tas notika! Emociju bija tik daudz, ka nevar visu uzrakstīt – prieks, bailes, panika, smiekli, zvaigznītes –tas bija tā vērts! Lēciena video skatījos nenormāli daudz reizes.

Jāpiemin, ka man ir bail no augstuma, bet bailes pārvarēju!

Šovasar apmeklēju Svētavota dabas parku – vietu Cēsu pusē, kur atbraucot, tevi sagaida ar mīlestību, ir maza ekskursija un stāsts par maģisko vietu, kā arī katram ir iespēja iziet caur Svētavotu un paņemt mazu daļiņu no tā. Tā ir vieta, kurā apstājās laiks, kurā tu ieelpo un elpa aizraujas no skaistuma. Iesaku ikvienam kaut reizi tur pabūt.

Kā arī allaž atrodu laiku un iespēju pievērsties savam hobijam – skaistumlietu veidošanai.

Mans šīs vasaras piedzīvojums – nozīmīgais notikums, ir suņa adopcija no dzīvnieku patversmes.

Visiem zināms,  ka bērni ņem piemēru no vecākiem,  bet šajā gadījumā mēs (vecāki) ņēmām piemēru no dēla,  kurš kopā ar draudzeni nolēma adoptēt dzīvnieku patversmē noskatītu suni. Dēla rīcības pamudināti, devāmies līdzi suņu raudzībās. Pirms tam nekad nebiju bijis nevienā dzīvnieku patversmē, tāpēc biju pārsteigts, cik ļoti daudz mājdzīvnieku gaida adopciju. Ļoti žēl, ka daļai no viņiem būs jāpavada tur visa atlikusī dzīve. Patversmē redzēju simtiem dzīvnieku – lieli un mazi, balti, melni,  brūni, pelēki, raibi, kucēni un seniori, un visi gaida savu saimnieku.

Staigājot pa neskaitāmo voljēru rindām, iestājas apjukums. Kuru lai izvēlas? Notika brīnums, suns izvēlējās mūs! Veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ, mūsu suns uz brīdi tika pārvests uz citu voljēru, kuram mēs gājām garām. Pēc suņa adopcijas uzzinājām viņas bēdīgo stāstu – suns tika atrasts uz ielas pamests apmēram 1 gada vecumā un 4 gadus pavadīja patversmē. Liels paldies suņu staidzinātājiem un kinologiem, kuru ieguldītais darbs palīdz suņukiem palikt draudzīgiem.

Mans dienas ritms tagad ir mainījies – uzreiz pēc darba ar savu suņu meiteni Bellu ejam pastaigāt gar Ogres upi. Kad ciemos atbrauc dēls ar savu adaptēto suni, mums ir iespēja kopīgi izstaidzināt savus ğimenes mīluļus.

Aicinu ikvienu, kurš vēlas iegādāties jaunu mājdzīvnieku, vispirms apskatīt dzīvnieku patversmē mītošus, jo tur noteikti atradīsiet īsto, kurš Jūs ļoti gaida!

Mans šīs vasaras, un šķiet, ka arī dzīves, trakākais piedzīvojums ir dalība TV šovā Saimnieks meklē sievu 2025. No maza joka par piedalīšanos un pieteikuma vēstules uzrakstīšanu tas pārvērtās par vasaras karstāko un atmiņā paliekošāko notikumu. Piedzīvojums sākās neilgi pirms Līgo svētkiem Kuldīgas pusē ar iepazīšanās balli un turpinās vēl tagad – saimnieki ar līgaviņām septembrī dodas ceļojumos. Kā man veicās, redzēsiet vēlāk!